Anecdota

Laughter is the Best Medicine

Where’s the joke?: Janis Skutelis at TEDxRiga


Translator: Igor Shepelev (Sepelevs)
Reviewer: Ilze Garda Sveicināti. Sveicināti. Kā jūs jūtaties? Jā, ļoti bēdīgi, ļoti bēdīgi izklausās. Šis bija viens no bēdīgākajiem
„labi”, kādu esmu dzirdējis. Saprotu, ka ļoti daudz nopietna
informācija šodien šeit ir uztverta, un diena vēl ir tikai pusē. Man bija interesanta sajūta,
kad es apskatījos uz runātāju listi. Skatoties uz šiem vārdiem un uzvārdiem,
ieraugot starp tiem arī savējo, man radās jautājums:
„Ko es tur daru un kā es tur nokļuvu?” Un man atnāca uzreiz ļoti
interesanta atbilde, kā es tur nokļuvu: jokojot. Jā, tas ir tas veids, kā es nokļuvu
līdz pat šim sarkanajam punktam. Man arī ir ļoti liels prieks,
ka saruna par komēdiju un par jokiem ir ielikta ūdens sadaļā. Tad nu laižam, ja? Pirmkārt, būtu svarīgi,
lai jūs iepazīstaties ar mani, lai jūs saprotat, kas ir runātājs. Mani sauc Jānis Skutelis,
kā jau tika pieteikts. Kas netika pateikts, ka īstenībā
es esmu diezgan slavens, ja. Tātad, cik slavens es esmu? Man ir arī lielisks piemērs tam,
cik slavens stand-up komiķis es esmu. Aizvadītajā gadā tieši šajā pašā zālē,
kinoteātrī Rīgā „Splendid Palace”, viesojās īru stand-up komiķis
Dilans Morans. Pasaules slavens stand-up komiķis. Un viņš izrādes beigās
auditorijai jautāja, vai Latvijā ir vispār kāds,
kas nodarbojas ar stand-up comedy? Un visa zāle vienā balsī atbildēja: „Nē, nav!” (Smiekli) „Nav.” Rēcīgākais šajā ir stāstā ir tas,
ka es arī biju zālē, ja. (Smiekli) Es sēdēju kaut kur tur augšā,
uz balkona, un arī ar visiem bļauju: “Nē, nav, es tādu nevienu nezinu.” Jā. Tik slavens es esmu. Kā var kļūt par stand-up komiķi?
Es izstāstīšu vismaz vienu veidu, manējo. Mans ceļš uz stand-up comedy
sākās 1981. gadā ar piedzimšanu tālajā, tālajā Latgalē,
mazā pilsētā ar nosaukumu Varakļāni. Uzreiz pēc tam, pēc piedzimšanas,
momentāli es devos uz pamatskolu, kur piespiedu kārtā man bija jāiet
arī dramatiskajā pulciņā, kā jau tas bērniem skolā
bieži vien ir jādara. Pulciņš kā pulciņš — dramatiskais. Nekas tur īpašs nebija. Tam pat nebija
nekāds speciāls nosaukums. Vienkārši dramatiskais pulciņš. Mēs mēģinājām iestudēt arī
dažādas tādas jautrākas lugas, bet pārsvarā sanāca patiešām dramatiski, lai mēs tādējādi attaisnotu
pulciņa nosaukumu. 15 gadu vecumā es pārcēlos uz Rīgu.
Tad es gāju teātra studijā. Paralēli tam es arī pievērsos
improvizācijas teātrim, kas man likās ļoti jauks žanrs
un ļoti atbilstošs man, jo nav jāmācās teksts, ja, un principā vispār nav ne kam
speciāli jāgatavojas, jo tu nekad nezini,
kas tev tieši būs jādara. Kādu laiku padarbojies dažādos sastāvos, es nodibināju pats savu
improvizācijas teātri — „Karalisko improvizācijas teātri”. Kāpēc saucās „karaliskais”? Iespējams, ja jūs esat pētījuši
Latvijas kā monarhijas vēsturi, tad nojaušat, ka neviens no mums
nav ar karaliskām asinīm sastāvā. Nosaukums „karaliskais”
radās gaužām vienkārši, jo auditorija ir tā karaliskā
izrādes sastāvdaļa jo auditorija ir tieši tie, kas nosaka,
ko mēs, aktieri, uz skatuves darīsim, jo viņi mums saka: “Jūs būsiet tas,
jūs būsiet tas, tādā un tādā vietā.” Un mēs viņu vēlmes izpildām. Kas ir, starp citu,
ļoti izdevīga pozīcija, no aktieru skata punkta skatoties, jo, ja izrāde nav izdevusies, tad pie vainas ir loģiski
ieteikumi no karaliskās auditorijas. Kā saka, ko ieteicāt,
to mēs arī nospēlējām. Pirms četriem gadiem
man radās tāda sajūta, ka ir jau dažādas lietas,
ko es līdz galam neesmu apguvis, un kāpēc lai es nepaņemtu
vēl kādu lietu klāt, ko līdz galam neesmu apguvis,
un nesāktu nodarboties ar to? Un es sāku nodarboties ar stand-up comedy. Kā jau tika minēts, ar jaudu
„viena jauna izrāde gadā”. Pēc šiem četriem gadiem
man radās tāda vientulības sajūta, ka es viens pats tāds Latvijā, un man likās, ka man vajadzētu
kaut kādu atbalsta grupu, un tāpēc es izlēmu uztaisīt tādus vakarus, kur jaunajiem censoņiem izpausties — vakarus ar nosaukumu „stand-up comedy
open mic” jeb „brīvais mikrofons”, kur jums ir iespēja pamēģināt
piecas minūtes sasmīdināt auditoriju, un, ja jums tas, iespējams,
izdodas, kas ir maz ticams, jūs, iespējams, varat turpināt
attīstību šajā žanrā. Tajā brīdī, kad mēs uztaisījām
pirmo vakaru un atnāca pirmie cilvēki, es sapratu, ka var labāk un ļoti iespējams,
ka šiem cilvēkiem palīdzētu tas, ka es ar viņiem padalītos
savā jau četrgadējā pieredzē un pastāstītu, ko līdz šim
esmu atklājis es stand-upā, kas tur ir svarīgi un kas ir tās lietas,
kas jums varētu palīdzēt uzstāties. Tajā brīdī, kad es biju jau izsludinājis tādu meistarklasi
vai stand-up comedy darbnīcu un sāka pieteikties cilvēki — ārkārtīgi
liela popularitāte bija šim pasākumam, mēs kopā bijām trīs, man liekas… (Smiekli) Bet tas nav bēdīgs stāsts,
tas ir priecīgs, jo tajā brīdī, kad es sapratu, ka man
ar viņiem ir jāpadalās savās zināšanās, es sapratu, ka man reāli
teorētisku tādu zināšanu nemaz nav. Es līdz šim esmu darbojies
vienkārši uz kaut kādu intuīciju, un, zināt, pastāstīt par savu intuīciju
un nodot šo informāciju citiem ir ārkārtīgi grūti. Tāpēc man nekas cits nepalika
kā mesties pētījumos par to, kas tad tas stand-up comedy tāds ir. Jā, nekas tur sarežģīts nav. Stand-up comedy ir
komēdijas žanrs, kur viens cilvēks, — tā kā es tagad uz skatuves bez Haralda,
bet šobrīd viss ir kārtībā,— viens cilvēks uz skatuves
stāsta auditorijai savus jokus. Atšķirībā no klasiskā teātra komediants jeb stand-up komiķis
neiejūtas kādā personāžā, viņš stāsta savu personīgo viedokli,
savu personīgo pieredzi un mēģina to ieturēt komēdijas žanrā, ja viņam nav bail no lidojošiem
priekšmetiem no zāles. Tas ir tas, kas ir stand-up comedy. Un tā arī ir tā, man liekas, neiejušanās
kādā konkrētā personāža lomā, [kas ir] galvenā atšķirība no teātra,
kas šos divus žanrus nodala. Kas ir galvenais ierocis stand-up komiķim? Tas ir joks. Joki, kā jūs zināt, ir dažādi, un arī definīcijas par to,
kas ir joks, ir ļoti dažādas. Ir dažnedažādi avoti, kur jūs varat atrast daudz un dažādus
skaidrojumus par to, kas ir joks. Joks ir pārsteigums. Joks ir paradokss. Esmu dzirdējis tādu poētiskāko,
ka joks ir īslaicīga sirds anestēzija, tāpēc jokot vajag ar mēru,
lai sirds neanestezējas pilnībā. (Smiekli) Ir dažnedažādas arī formulas,
kā jūs varat tikt pie joka. Viena no klasiskākajām, ko esmu
arī dzirdējis un mēģinājis lietot — kā tikt pie vienkārši joka. Tātad jums vajag zināmu vidi,
zināmu situāciju un negaidītu atrisinājumu, kam par piemēru izstāstīšu
vienu vienkāršu anekdoti. Anekdote šāda — opera, notiek izrāde. Izrādes laikā zāles vidū
pieceļas vīrietis, kurš skaļi sauc: „Vai zālē ir kāds ārsts?
Vai zālē ir kāds ārsts?” Viens cilvēks uz balkona atsaucas:
„Jā, es esmu ārsts.” Viņš tāds pagriežas:
„Nu, kolēga, kā jums izrāde?” (Smiekli) Mums bija absolūti skaidrs,
līdz pat pašām beigām, kas tur notiek. Beigās ir tas negaidītais
atrisinājums, un joks ir gatavs. Bet tas ir joks, kā jūs
varat uztaisīt anekdoti, bet ar šādu struktūru
jūs droši vien visdrīzāk nevarēsiet darboties stand-up komēdijā,
jo tās nav anekdotes. Ja jums jāuztaisa, piemēram,
pusotru stundu, gara izrāde, tad no anekdotēm vien tā sastāvēt nevarēs, jo, es domāju, katram
ir bijusi tāda pieredze, ka kādā saviesīgā pasākumā atrodas
kāds, kurš zina daudz anekdotes. Pirmās 50 minūtes
tas pat liekās smieklīgi vēl, pēc tam jau tas paliek traģikomiski, un beigās tas noslēdzas, kā parasti
noslēdzas latgaliešu kāzas — (Smiekli) — pēc nedēļas, jā. Precīzi. (Smiekli) Kāda tad ir tā galvenā atšķirība? Kur es meklēju jokus
un kā es pie viņiem tieku, — un man liekas, kā arī lielākā daļa
stand-up komiķu to dara, — skatoties, kas notiek man apkārt,
kas notiek gan apkārtējā pasaulē, gan manā iekšējā pasaulē,
un tajā mēģinot saskatīt komisko. Tad es arī labprāt
ar to pēc tam padalos izrādē. Piemēram, pirms pavisam neliela brītiņa šeit uz skatuves bija saruna
par krāna ūdeni — var dzert vai nevar dzert krāna ūdeni. Cilvēki ir dažādi, un katrs
skatās citādi uz šo jautājumu. Lūk, Tālis, paskatoties uz krāna ūdeni, uztaisīja TED runu, ja —
veselu 18-minūtīgu runu. Savukārt, ko es tajā visā
redzu kā komiķis: es redzu nelielu paradoksu
krāna ūdens pasaulē, jo ir cilvēki, kas uzskata,
ka krāna ūdeni var dzert, bet savukārt ir cilvēku grupa, kas uzskata, ka krāna ūdens nav
pietiekami tīrs, lai to dzertu, vai ne? Es varētu noskaidrot,
kāds ir zālē viedoklis. Vai var dzert krāna ūdeni?
Tie, kas saka ka var, paceliet roku! Precīzi 50/50, cik es saskaitīju. (Smiekli) Tātad pārējiem es varu nejautāt,
jums nebūs iespēja pacelt roku, jo es pieļauju, ka jūs domājat,
ka nav tas dzerams. Bet kas šeit ir interesanti, — tieši runājot par tiem cilvēkiem,
kas uzskata, ka krāna ūdens nav dzerams — viņi, aizejot uz tirgu, nopērkot dārzeņus, — tirgū pārdod tādus izteikti
netīrus dārzeņus, lai jūs redzētu, ka tie ir no tirgus, nevis no veikala,
viņi speciāli smērē viņus — tad, kad jūs šos dārzeņus
atnesat uz mājām, jūs tos nomazgājat
ar, jūsuprāt, netīro krāna ūdeni, un dārzeņi paliek tīri. Tātad tur kaut kāda maģiska vai ķīmiska
reakcija notiek, un dārzeņi attīrās, lai arī cik nebūtu netīrs tas krāna ūdens. Līdz ar to mēs tiekam
pie pilnīgi jaunas formulas: netīrs + netīrs=tīrs (Smiekli) Un nu es arī esmu
ar vienu kāju arī zinātnē jau. Vai kāds cits piemērs. Es domāju, ka lielākajai daļai
no jums ir gadījies lidot. Jūs nonākat savā galamērķī,
jūs esat atlidojis. Ja jums bija nododamā bagāža,
jūs ejat to saņemt. Tad visi lidmašīnas pasažieri nonāk
pie tās lentes, kur nāk tie čemodāni, un šis ir tas brīdis, kad katrs cilvēks
domās kaut ko savu attiecīgi no tā, ar ko viņš nodarbojas. Psihologs, iespējams, stāvēs
un skatīsies uz pārējiem cilvēkiem, kā viņi reaģē tādā gaidīšanas
pozīcijā, ko šie tur domā. Matemātiķis rēķinās kaut kādu varbūtību. Kāda ir varbūtība,
ka viņa koferis atnāks pirmais? Vai cik viņam būs ilgi jāgaida, ja viņš
pirmajā aplī savu koferi palaidīs garām? Dažādi. Es tajā brīdī stāvu
un domāju par vienu lietu — man nav skaidrs, kas tur īsti notiek. Jo, kas bija — no lidmašīnas
mēs izkāpām ārā visi. Es redzēju, neviens nepalika. Mūs visus atveda uz lidostu, un visi, kam bija bagāža,
tagad te stāv pie lentes un gaida. Un tad nāk ārā tie koferi,
un pirmie 50 nevienam nav. (Smiekli) Neviens viņus neņem. Nav tā,
ka viens iznāk un kāds viņu uzreiz paņem. Nē, viņi iet aplī. Līdz ar to es izdaru secinājumu, ka ir ļoti iespējams, ka [tie]
ir tādi lidostas demo koferi, (Smiekli) kur viņi laiž ārā no sākuma koferus, lai ceļotāji saprastu
koferu saņemšanas principu — (Smiekli) šī ir tāda lente, pa to nāks koferi. No sākuma viņi laiž
ļoti līdzīgus koferus vienu otram, lai jums ir ļoti grūti atšķirt,
jums ir jāpiešauj acs. Un tikai tad nāk īstie. Lai mēs
riktīgi spējam ieiet šajā, lūk, situācijā. Ļoti iespējams,
kādam no jums ir arī bijis… nevis ļoti iespējams, bet visdrīzāk
esat kārtojuši autovadītāja eksāmenu. Un arī tur var paskatīties ļoti dažādi. Students droši vien rēķinās par to,
kāpēc ir tik nenormāli dārgi. Kāds cits vēl skatīsies
no cilvēktiesību pārkāpumu viedokļa, kāds cits to analizēs
no izglītības viedokļa. Un es, starp citu, uz šo pašu situāciju
arī skatos no izglītības viedokļa. Tas ir reāls stāsts —
kad es liku autovadītāja tiesības, es braucu ar atļauto ātrumu
50 kilometri stundā un mani apdzen pilnīgi visi,
kas brauc (Smiekli) tur, kur braucu es. Tad es instruktoram jautāju: „Es atvainojos, kāda ir tā ideja?
Kāpēc visi mani apdzen? Visiem nav jābrauc uz 50? Tikai man?” (Smiekli) Un viņš man atbildēja
ļoti loģisku atbildi: „Pagaidi. Tev ir jābrauc uz 50 tāpēc,
lai tu noliktu eksāmenu. (Smiekli) Tad, kad tu noliksi eksāmenu,
tad tu vari braukt, kā gribi.” (Smiekli) Okej. Okej. Ļoti laba doma. Man nav skaidrs, kāpēc tā
nemāca arī bērnus skolā, jo man liekas, tas būtu ļoti izdevīgi un uzreiz bērniem atraisītos
domāšana un fantāzija. Vienkārši, teiksim, matemātikā
mācītu to, ka 2+2=5. (Smiekli) Tas ir tikai, lai jūs noliktu eksāmenu. Pēc tam, dzīvē,
jūs sapratīsiet, ka īstenībā ir 4. Un tā tālāk un tā joprojām. Tas ir veids, kā es tieku līdz jokiem. Bet interesantā sadaļa visā šajā bija tā, ka, pētot un skatoties daudzus citus
pasaulē zināmus komiķus, es secināju, ka ne jau joku asumā un joku daudzumā
ir viņu patiesais spēks. Bet viņu patiesais spēks ir atklātībā
un veidā, kā viņi pasniedz, jo viņi nestāsta vienkārši anekdotes,
viņu dalās ar savu personīgo pieredzi. Tad, kad es biju secinājis šo, man likās interesanti apskatīties,
kā tad man ir gājis līdz šim. Vai es esmu dalījies
ar savu personīgo pieredzi? Tad es atskatījos uz savu pirmo stāvizrādi
ar nosaukumu „Mhmmm…”, (Smiekli) kas bija kolosāla stāvizrāde, — kā es latviski esmu iztulkojis
stand-up comedy, — kolosāla stāvizrāde, jo tur bija
viss tikai un vienīgi par mani: par maniem kompleksiem,
par manu kautrīgumu, par manējo iekšējo pasauli un tā tālāk. Nākamā izrāde, kuru es jau taisīju, tā jau bija tāda izrāde,
kur man bija, ko zaudēt, jo pirmā jau bija laba —
es nevarēju taisīt sliktāku. Līdz ar to, darbs pie tā
tika ieguldīts daudz vairāk, un man gribējās arī turpināt
šo tādu atklāto sarunu, un izrādi es nosaucu „Love”. Gribēju runāt par mīlestību,
par cilvēka iekšējo pasauli, kas tur iekšā notiek, kas mums tur vārās. Un tajā brīdi, kad es
izrādi jau biju uzrakstījis, kad materiāls bija gatavs un kad es to
pirmoreiz biju izstāstījis auditorijai, man bija sajūta, ka esmu uzrakstījis
nevis stand-up comedy materiālu, bet lugu. Vienkārši lugu, kurā es nesaprotu,
kas ir galvenais personāžs. (Smiekli) Es. (Smiekli) Kas ir interesanti — tas nav teātris,
un man nav jāģērbjas kaut kādā tēlā. Man bija milzīgs balts žabo,
man bija šeit tāda broša, man bija brilles,
es runāju kaut kādā akcentā — pusi, nē, veselu izrādi es patiesībā
norunāju latgaliešu akcentā visu laiku, lai padarītu vājo materiālu
kaut nedaudz smieklīgāku. (Smiekli) Un vēl, kas ir svarīgi, izrādes laikā
apakšā visu laiku skanēja mūzika. Dažnedažādi
tādi mīlas grāvēji, mīlas hīti. Vārdu sakot, es biju noslēpies, nu cik nu es varēju noslēpties
no auditorijas, tik arī biju to izdarījis. Kaut gan tas, ko es sākotnēji gribēju —
būt maksimāli atklāts. Iespējams, tāpēc arī šī izrāde
tika spēlēta vismazāk reizes, un es jums teikšu godīgi —
ar visvislielāko piepūli. Iespējams, jums vajag kādu piemēru, lai jūs saprastu,
par ko es izrādē stāstīju. Pieņemsim, runājot par mīlestību
un par mīlas dziesmām, man bija interesants jautājums par to,
kāpēc mīlas balādes vienmēr ir balādes. Kāpēc nav tādas priecīgas dziesmas
par mīlestību, kā piemēram: „Hei, esmu iemīlējies,
vai, cik forši man!”. Tādu dziesmu nav. Visas dziesmas par mīlestību
ir vēē, ūū, āā, tur Titāniks, viss grimst, visi mirst, āā! Vārdu sakot, tā asociācija
ar mīlestību mums ir skumjas, vilšanās, sirdssāpes,
visdrīzāk beigās alkohols, (Smiekli) un viss kaut kāds tāds,
vārdu sakot, bezcerība. Un tas ir tas, ko mēs saņemam
no šīm dziesmām. Piemēram, Džeimss Blants. Esat dzirdējuši Džeimsu Blantu? Tad, kad klausās Džeimsa Blanta dziesmas,
liekas, ka viņš nomirst dziesmas beigās. Iedomājieties, kāda vilšanās
varētu būt cilvēkam, kas nopērk Džeimsa Blanta albumu! Jums neliekas, ka tur būs viena dziesma, bet jūs uzliekat pirmo un taču dzirdat,
ka viņš tūlīt nomirs. Viņš nodziedās un viss. Nevar būt, ka viena dziesma tikai albumā.
Nē, viņš atkal dzied. Nākamajā atkal viņš mirst
un atkal dzied — tāds fēnikss. Sava veida fēnikss — viņš katrā dziesmā
nomirst, un atkal no pelniem viņš ir ārā. Tas bija stāsts, ko es stāstīju izrādē. Bet tā nelielā problēma,
man liekas, ir tā, ka es stāstu, ka jums, auditorijai, tā ir,
jūs klausāties tādas dziesmas. Man tā nav. Man tā nav, nē. Bet tā problēma tiešām ir tajā,
ka man jau arī tā ir. Ja es to būtu arī pielicis klāt, man liekas, ka tas joks
iegūst pilnīgi citu garšu, jo, kā tad es varu zināt,
kā Džeimss Blants dzied, ja es neesmu viņu
1000 reizes noklausījies, lai secinātu šo faktu. Pats lielākais Džeimsa Blanta fans stāsta par to, ka, reku, šitā bēdīgi iet
tikai jums, bet man jau ne. Līdz ar to mans galvenais atklājums
par komēdiju bija tas, ka ir priekšstats, ka cilvēki,
kas nodarbojas ar komēdiju, slēpjas, un es gribētu apgalvot,
ka tas ir ļoti bēdīgs priekšstats, jo es tagad esmu uznācis vietā,
kas ir vislabāk izgaismota, man ir mikrofons
un visi uz šejieni skatās. Es teiktu, ka šī ir muļķīgākā
vieta, kur noslēpties. Un, ja reiz jūs šeit esat nonācis,
tas, kas jums ir jādara, ir jābūt maksimāli atklātam
un maksimāli godīgam. Paskatoties uz to un saprotot šo, es gribētu vilkt humoram
vienādības zīmi ar atklātību. Un, ja mēs izdarām tādu absurdu gājienu,
tad papētīsim, kā Latvijā iet ar humoru. Sakiet — retorisks jautājums —
cik Latvijā ir humoristi, komiķi? Nu, skaitām, skaitām galvā. Tikāt līdz divi. Ļoti labi.
Hokejisti pilnīgi noteikti ir vairāk. Jā, pareizi. Tad, kas kopīgs ir raidījumam, piemēram, „Savādi gan”,
„Imanta-Babīte” un žurnālam „Dadzis”? Viņu nav. Jā, tā ir tā kopīga lieta. (Smiekli) Brīdī, kad izrādē „Optimistika”
es stāstīju stāstu par mūsu prezidentu Andri Bērziņu, vai jūs domājat, man kāds pēc tam teica:
„Eu, Jāni, tas bija smieklīgs joks!”? Nē, man neviens to neteica, man jautāja:
„A tev nav bail, ka tevi ieliks cietumā?” Līdz ar to man liekas,
ka šī ir tāda ļoti laba mēraukla tam, cik atklāta un dialogam gatava
sabiedrība mēs esam. Mēs neesam gatavi par lietām pat jokot,
kur nu vēl runāt par tām nopietni. Lūk, tas arī ir noslēgums manam stāstam. Vienīgais, es saprotu,
ka kāds, noklausījies šo, — es vienkārši spriežu pēc sevis — visdrīzāk izdomās pastāstīt kādu joku
un uztaisīt joku par šito, tāpēc es pasteigšos jums priekšā un izstāstīšu joku
par savu uzstāšanos pats. Tātad tas, ko es piedāvāju… Jā, tas būs ļoti prātīgs darbs. Tas, ko es piedāvāju, tas, ko es stāstu — jo atklātāks, jo atvērtāks
cilvēkiem ir komiķis, jo labāk viņam veiksies. No kā es varu izdarīt secinājumu, ka visiem virinātājiem,
tiem nu reiz ir milzīgs potenciāls. Dāmas un kungi —
par atklātību un humoru! Paldies. (Aplausi)

7 thoughts on “Where’s the joke?: Janis Skutelis at TEDxRiga

  1. VARBUT TAS ARI IR NORMALI – MAINIT PROFILU , PIEM. SAKUMS PRO…proimperialistisks un talak seko PROBLEMA , PIEM .-FILMU PROBLEMATIKA – problemu kopums – SAKUMS PROFANACIJA , NACIJA KAS APGANA , NONIECINA , IZKROPLO , SAGROZA , PAKLAUJ PROFITAM – pelnai , ieguvumam. Un kas tad isti ir fr. profil ? Ar tipisko pamatzimju kopumu -PIEMERS – J.Skutelis . – 7.-TITAJA APZINASANAS PAKAPE  Banfa , septembri 1899  – PIEMERS -E.H. – KOPUMA – HEJ ! S. Kalpina . Un skatamies 7( saimniecibas ( ekonomiskais profils) , specialas kvalifikacijas , macibu iestades , izdevniecibas utt. PROGRESIVS -veicina sabiedrisko attistibu , ved uz pilnibu. UN DOMAJAM , JUS, MILIE DRAUGI , SAPRATISIT , KADU PEKINU ES REIZ REDZEJU VISOS SIKUMOS …, BET KAS VEL VARBUT MEZONIEM VEL SPETU IEDVEST CIENU , TAK DROSI VIEN NE MUMS PASIEM. UN VINI VISI DEGTIN DEGA ZINKARE DZIRDET KAUT KO PAR KINU UN IT SEVISKI PAR VECO KEIZARIENI , PAR KURU TE ACIMREDZOT STASTIJA GARAU GARAS PASAKAS. 9.Nujorka , oktobri 1899 – 2017 JO NEJUTOS NEDZ TIK SKAISTA , NEDZ ARI TIK ATBAIDOSA , KA SPETU MODINAT TAMLIDZIGU INTERESI SAVOS LIDZCILVEKOS. E.HEYKING NES-A-NEMTAS VESTULES ( Latvijas Universitates )

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *